Ārstniecības augi senatnē

Akmens laikmets sākās apmēram pirms 2,6 miljoniem gadu, kad pirmie cilvēki sāka izgatavot darbarīkus. Arī pirmās liecības par ārstniecībā izmantotiem augiem sniedzas līdz pat akmens laikmetam – neolīta laikā (jaunais akmens laikmets) ārstniecībā izmantoti parastie pelašķi, zilās kurpītes, parastie ancīši, ķimenes, miltenes, kreimenes, tīruma kosa un daudzi citi. Arī daļa no neolīta laikā izmantotajiem ēdamajiem augiem, bijuši ar ārstniecisku iedarbību, piemēram, ezerrieksti, dzelteno lēpju saknes, nātres, kliņģerītes un virza.

Ārstniecisku augu izmantošana tika apgūta tālā senatnē, gadu gaitā vērojot gan dzīvnieku, gan citu cilvēku izturēšanos un reakcijas pēc dažādu augu lietošanas. Pakāpeniski tika apgūtas augu īpašības, atrasti augi, kas, piemēram, var izraisīt svīšanu, vemšanu, caureju, uzbudinājumu, kas var nomierināt un remdēt sāpes vai kas veicina brūču sadzīšanu. Pamazām līdzās uzturā lietojamajiem augiem savu vietu cilvēka dzīvē ieņēma ārstniecības augi un zināšanas par to iedarbību. Medicīnas vēsturnieks Arnis Vīksna norāda uz latviešu valodā saglabātajām vēstīm par seno ārstniecību: “Atklājums, ka dabā ir gan indes, gan zāles un ka, mainoties to koncentrācijai, indes var kļūt par zālēm un otrādi, bija zāļu dziedniecības pamatā. Ne velti latviešu valodā līdz pat mūsdienām ar vārdu “zāles” apzīmē gan ārstniecības augus, gan medikamentus vispār, bet indēšanu dēvē par nozāļošanu”.

Arheoloģiskie izrakumi rāda, ka bērzu zari bija jau akmens laikmeta pirts inventārs un tika lietoti gluži tāpat kā mūsdienu pirtī. Sakarsēta ķermeņa pēršana ar bērza zariem jau tolaik bija atzīta par dziedinošu un attīrošu. Visas šīs liecības norāda, ka dziedināšanas tradīcija Latvijas teritorijā līdz 13.gs. pamatojās gadu simtos krātā praktiskā pieredzē un pasaules izpratnē, kur svarīga loma bija dabas ritmu ievērošanai, sadarbības veidošanai ar dabas spēkiem un senajām baltu dievībām, kā arī tām veltītajiem rituāliem.

Nav komentāru

Komentēt